Žurnāls „Aptiekārs” /decembris/ 2013

Teksts: Guna Roze

Konsultē: psiholoģe Iveta Grosšteina

Skarbā ziņa, ka cilvēku grib uzvarēt vēzis, nozīmē, ka ir atlicis nevienam nezināma ilguma laika nogrieznis, kuru tuviniekiem vēl lemts pavadīt ar viņu kopā. Psiholoģiski tas ir ļoti smags laiks gan slimniekam, gan viņa tuvākajiem.

Ar mieru

Līdz šim atklātākais un publiskākais stāsts, kā divi mīloši cilvēki pārdzīvo vienam atvēlēto laiku, pieder dzejniekiem Ingunai Jansonei un Andrim Akmentiņam. Kad Inguna pati jau bija saņēmusi milzīgu starošanas devu, portālā sap.lv viņa uzmundrināja kādu citu par slimību nobēdājušos sievieti: „Nu, man arī ir diagnoze. Un es jau pašā sākumā sev un citiem pavēstīju, ka no „diagnozes” neviens vēl nav miris. Un tā arī dzīvoju tālāk — cik ļaus, tik ļaus. Tak neba nu saules mūžu kādam te izdevies nodzīvot. (..) Centies saprast, ka neviens nav „vainīgs” pie slimības (ne Tu pati, ne kādi „pāridarītāji”), tā vienkārši ir loģisks kaut kā iznākums/rezultāts — mēģini pat „iedraudzēties” un sarunāt, lai iet prom. Es savējam, piemēram, skaidroju, ka nav taču jēgas augt un plosīties, ja bez manis viņam tāpat gals klāt — loģiski? — loģiski! Ko ta ēdīs, kad saimnieka vairs nebūs? Tāpēc labāk lai iet prom ar mieru…”

Kad Inguna jau bija zaudējusi redzi un Andris, pametis darbu, pašaizliedzīgi kopa sievu, 2009.gada 7.februārī viņš forumā rakstīja: „Man derētu padoms, kā virzīties tālāk. Mēs esam no konsilija nosūtīti uz mājas aprūpi, jo starot un griezt tā kā vairs nevar.” No februāra līdz jūnijam — Ingunas aiziešanai — ap Susuru ģimeni internetā saslēdzās simtiem labu domu, padomu un praktiskas palīdzības. Andris atzīstas, ka, lai arī Ingunai bija „trīs dūšas”, viņam bija vajadzīgs morālais atbalsts.

Nepārvērtēt savu lomu

„Vispirms jārunā par to, ka pašus slimniekus nosacīti var iedalīt divās lielās grupās,” – sarunu par jūtīgo tematu iesāk psiholoģe Iveta Grosšteina (psikonsultacijas.lv) un piebilst, ka tas, kā tiks piepildīts atlikušais laiks, ir atkarīgs no slimnieka un tuvinieku personībām. Vieni uzzinot savu diagnozi „nolaiž spārnus”, ļaujas izmisumam un bezcerībai. Otri izlemj nepadoties, meklē izdziedināšanās iespējas un pieņem lēmumu priecāties par dzīvi, lai cik ilga tā atlikusi. Attiecīgi arī tuviniekiem ir jāizvērtē, kurā „kategorijā” ierindojams slimnieks, tā saprotot, kā pret viņu izturēties.

Taču pirms mesties kāda cilvēka atlikušajā dzīvē, ļoti kritiski vajag izvērtēt savu lomu viņa sirdī, godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai tieši es esmu tas, kuru viņš tagad grib redzēt, ar kuru vēlas dalīties izjūtās un pavadīt laiku, kura atlicis ļoti maz? Jo nereti līdzjūtība un mešanās palīdzēt notiek nevis otra cilvēka, bet sevis dēļ: es būšu labs, līdzjūtīgs, saprotošs; es nākšu, es upurēšos, jo man ir ļoti žēl. Tātad – es esmu labāks par citiem, jo tas un tas, redz, neapciemo slimo tik bieži. „Ja primārais ir šis „es”, labāk meklēt citas iespējas, kā pabarot savu ego,” iesaka I.Grosšteina. „Tāpēc tuviniekiem vispirms ir jātiek skaidrībā ar savām emocijām.”

Ar žēlotāja lomas uzņemšanos ir jābūt ļoti uzmanīgam. Pat veselam cilvēkam jūtoties slikti un mēģinot saņemties, ja nāk kāds „labdaris” un sāk žēlot, rodas dusmas un vēlme triekt viņu ratā, jo žēlošana – tā ir palīdzība grimt pesimismā. Patiesībā „žēlotājam” visbiežāk ir žēl pašam sevi, jo viņš zaudēs sev tuvo cilvēku, un viņam būs jāmācās dzīvot no jauna. Prevalē „es” – cik „man” tagad ir grūti – un tas ir stāsts arī par privātīpašnieciskumu. Jo ir bailes no nākotnes, no nezināmā, bailes no nāves, bet slimais tuvinieks ir atgādinājums par paša neizbēgamo aiziešanu. Saskarsme ar neārstējami slimu cilvēku aktualizē šo eksistenciāli būtisko pārdzīvojumu, kamēr pašiem slimajiem ieteicamā profilakse ir izvairīšanās no vaimanātājiem.

Smagie vārdi

Ja cilvēks ir godīgi izvērtējis, ka ir tas, kuram slimnieks vēlas atklāt savas izjūtas, vienkāršākais veids, kā uzsākt ar viņu sarunu, ir pajautājot, „kā tu par to uzzināji? Ko tu par to domā?” Lielai daļai cilvēku ir grūti runāt par jūtām, arī atpazīt un identificēt savas emocijas. Iespējams, tā ir mūsu nacionalitātes īpatnība, arī ilgstošā pieredze, jo par jutām agrāk nebija pieņemts runāt. Tomēr mēs varam to mācīties, un iemācīties var tikai darot. „Tāpēc pat šajā smagajā situācijā, pirmais ieteikums ir vispirms izrunāties ar cilvēku, uzdodot viņam šos pirmajā mirklī šķietami nekorektos jautājumus,” iedrošina psiholoģe. Tas vajadzīgs arī tāpēc, lai turpmākajā komunikācijā izpaliktu neveiklības izjūta, jo nespēja saņemties, lai sastaptos aci pret aci ar sirdzēju, rodas no tā, ka nav īsti skaidrs, kā tagad izturēties: tēlot uzspēlētu dzīvesprieku, vai pieņemt žēlotāja lomu? „Šie minējumi atkristu, neveiklības nebūtu, ja abu pušu jūtas un pārdzīvojumi būtu izrunāti,” atkārto I.Groššteina. „Otrais solis ir izrunāt, „kas tev agrāk ir palīdzējis kritiskos brīžos justies labāk? Kas tev tagad palīdzētu justies labāk?” Te, protams, es domāju patiešām tuvu cilvēku sarunu.”

 Ir jāļauj cilvēkam atklāt savus pārdzīvojumus, jo ne tikai tuviniekiem, bet arī pašam slimniekam ir gan domas, gan jūtas, turklāt gūzmām!!! Un arī viņam vajag tās izrunāt „uz āru”. Arī slimniekam ir apjukums, smaga krīzes situācija, jo viņš saprot, ka nekad vairs nebūs kā iepriekš; viņam ir jāizvērtē, kam ir nozīme, un kam nav. Jāsamierinās, jāpieņem… Nezināmā ir daudz vairāk nekā zināmā. Jāizlemj, kā nodzīvot atlikušo laiku, apzinoties, ka ir sagaidāmas fiziskas ciešanas.

Svarīgi ir saprast, ka būt kopā, nenozīmē sēdēt blakus, vaimanāt un iestigt žēlumā. Ir iespēja pateikt visu svarīgo, runāt par jūtām, atcerēties kopā pavadīto laiku, kopīgos sasniegumus un pārvarētās grūtības. Pateikties par visu labo un piedzīvot vēl daudzus prieka mirkļus. Var mudināt slimnieku paveikt tās lietas, kas aizvien ir atliktas uz vēlāku laiku – kad bērni paaugsies, kad uzcelšu māju, kad aiziešu pensijā… Un darīt to kopā. Pozitīvas emocijas ir vajadzīgas kā sirdzējam, tā arī tuviniekiem. Tās dara brīnumus. Ir pietiekami daudz piemēru par reāliem dzīves stāstiem, kuros slimnieks ir uzveicis kaiti, mainot attieksmi pret dzīvi, darot to, kas patīk un gūstot no tā prieku. Šādi piemēri ir atspoguļoti arī vairākās kinofilmās, arī J.Streiča filmā „Likteņdzirnas”.

Dzejnieks Andris Akmentiņš, atceroties sievas pēdējo pusgadu, stāsta: „Daudz ko paspējām izrunāt. Vienkārši bija ļoti mīļi. Izrunājām ne tikai būtisko, bet arī gluži ikdienišķo. Inguna man diktēja, kādas zāles būs jādod dēliņam, ja iesāpēsies auss, vēders vai viņš saaukstēsies un viņas vairs nebūs. Es viņas teikto ar zīmuli pierakstīja te virtuvē uz sienas, te uz papīra — kas nu trāpījās pa rokai. Pierakstīju viņas dzejoļus un vakaros lasīju priekšā pasakas, piemēram, par laupītājmeiteni Ronju.”

Klīniska aina

Sāpīgo periodu pirms mammas aiziešanas atceras arī Linda. „Tolaik strādāju televīzijā, vadīju darbu uzņemšanas laukumā, kad piezvanīja mammas kaimiņiene (mamma dzīvoja lauku viensētā), ka atradusi viņu sabrukušu uz virtuves grīdas; izskatās, ka viņa tā gulējusi visu nakti.” Bija pavasaris, viss tūlīt plauks un ziedēs, bet Lindas ģimenē tā bija salna, jo mammai atklāja ļaundabīgu audzēju galvā. Drīz vien sekoja operācija, bet ķirurgs godīgi pateicis, ka tā mammu neglābs, tikai pagarinās viņas dzīvi uz dažiem mēnešiem, maksimums – gadu. Pēc operācijas kļuvis manāmi labāk, un Linda domājusi: redz, kā dakteris kļūdījās, mamma ir vesela. Un dusmojusies uz māsu par jautājumu: kur mēs viņu glabāsim?

„Ir pilnīgi dabīgi, ka sākotnēji arī tuvinieki nespēj noticēt ļaunajai ziņai,” teic psiholoģe I.Grosšteina. „Cenšas to noliegt, distancēties, tādējādi mēģinot pasargāt sevi no sāpēm, nepatīkamiem pārdzīvojumiem, un tas ne vienmēr ir apzināti.”

„Mamma katru brīvo brītiņu gribēja pavadīt savās lauku mājās, kur dzīvoja pilnīgi viena,” – atmiņas turpina Linda. „Es paņēmu dubultu atvaļinājumu un gandrīz visu vasaru biju tur. Daudz un sirsnīgi runājām, nemēģinot izlikties, ka nezinām par slimību, jokojāmies, priecājāmies par puķēm, kas uzzied dārzā. Rudenī sekoja otra operācija un smaga ziema, jo nebija viegli apvienot darbu, rūpes par trīs bērniem un gandrīz ikdienišķos slimnīcas apmeklējumus te Gaiļezerā, te Siguldā. Bet vissmagākā bija apziņa, ka mammai, apzinoties savu situāciju, sāp sirds par savām bitēm, par ābelēm, kuru ziedus un augļus vairs neredzēs, par mazbērniem, kurus vairs neauklēs, par dziesmām un filmām, kas viņai patika. Kad gadu pēc diagnozes uzstādīšanas, mamma nomira, pārmetu sev, ka tomēr par maz pie viņas biju šai laikā, ka vajadzēja vēl to un to, un to.”

 Reizēm, kad slimnieks ir ļoti tuvs ģimenes loceklis, tuvinieks mēdz identificēties ar viņu. Izjūt skaudru sāpi par to, par ko, viņaprāt, sāp sirds slimniekam, vienlaikus izjūtot arī savdabīgu vainas apziņu, ka pats varēs turpināt baudīt visu to, kas mīļajam cilvēkam būs liegts. Tas ir normāli, jo attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem mēs esam daudz empātiskāki. Vainas apziņa mēdz skaudri par sevi atgādināt arī vēlāk, kad tuvinieks ir aizgājis. Neskatoties uz to, ka tuvinieks ar slimnieku ir centies būt kopā, cik vien tas bijis viņa spēkos, pēc tam neizbēgami šķiet, ka vajadzēja vēl biežāk, vēl vairāk, labāk, savādāk. Jo spēcīgāka ir bijusi saikne starp šiem cilvēkiem, jo skaudrākas ir šīs izjūtas.

Post Scriptum

Linda: „Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma un nekas nenotiek tāpat vien – visam ir dziļāka jēga. Īsti šo apgalvojumu sapratu mammas slimības laikā. Tas joprojām ir smagākais laiks manā dzīvē, bet tieši šai laikā vīrs man uzgrieza muguru. Pārmeta, ka es par biežu braucot uz slimnīcu, analizēja un kontrolēja katru manu soli, katru rīcību un vārdu. Nedeva ģimenes auto,- no Rīgas uz Siguldu braukāju ar vilcienu. Bet cilvēkus taču mēs iepazīstam rūgtajās, ne saldajās dienās. Mammas bēru dienā pateicu vīram, lai stāv no manis pa gabalu – lai netēlo stipro plecu, ja tāds nebija, kad tas bija nepieciešams. Pieņēmu lēmumu par šķiršanos un zinu, ka ne bez mammas ziņas un pašas rūdījuma nākamajās attiecībās baudu pavisam pretēju attieksmi. Esmu iemācījusies arī atšķirt patiesus cilvēkus no liekuļiem; tos, kas patiešām palīdzēs, no tiem, kas kultivē vaimanoloģiju.”